Cattleya ģints ir viena no populārākajām (daudzi teiktu – pati populārākā) un atpazīstamākajām orhideju ģintīm lielajā orhideju dzimtā. Reti kura ģints var lepoties ar tik nozīmīgu un ilglaicīgu iespaidu ne tikai dārzkopības jomā, bet arī cilvēces vēsturē. Tās zieda karaliski klasiskais skaistums nav zaudējis savu šarmu kopš triumfālā uznāciena, kad tikai turīgākie orhideju kolekcionāri spēja atļauties šos dabas mākslas darbus, līdz pat mūsdienām, kad tos var iegādāties katrs, kam ir pieejami to augšanas prasībām atbilstoši apstākļi. Milzīgo interesi par šo Orhideju Karalieni uzskatāmi demonstrē daudzie tūkstoši hibrīdu, kas radīti gan pašas ģints iekšienē, gan ar radniecisku ģinšu līdzdalību un ir ļoti pieprasīti. Un kaut gan tie ir plastiskāki un vieglāk audzējami, tomēr Cattleya sugas ir īpašs izaicinājums orhideju audzētāja meistarībai.
Nedaudz no vēstures.
Laika periodā, kad tika atklāti pirmie Cattleya ģints augi, par laimi eiropieši bija tikuši pāri novecojušajam uzskatam, ka visas orhidejas ir parazītaugi, kas audzējami karstās, stipri noēnotās un ļoti mitrās siltumnīcās bez jebkādas ventilācijas. Pirmās botāniski aprakstītās Cattleya sugas un tādējādi arī visas ģints ciltsmātes gods pieder C.labiata, ko 1817. gadā Brazīlijā Pernambuko provincē atklāja Viljams Sveinsons (William Swainson). Starp citu, plaši zināma anekdote ir par to, ka pazīstamā orhideju kolekcionāra Viljama Ketlija (William Cattley) rīcībā nonākušās Sveinsona sūtītās sūnu un ķērpju kolekcijas iepakojuma materiāls visiem par izbrīnu uzziedējis kā C.labiata. Tas, protams, neatbilst patiesībai, jo Sveinsons Pernambuko bija atradies tieši šīs orhidejas ziedēšanas laikā un labi apzinājās, cik ļoti šis „iepakojums” varētu ieinteresēt Ketliju. Otru šī sūtījuma daļu saņēma Glazgovas Botāniskais dārzs. 1818. gada novembrī Ketlija aprūpētā orhideja uzziedēja ar tam laikam neparasti skaistiem ziediem, radot īstu sensāciju orhideju audzētāju aprindās, un viņa nolīgtais jaunais botāniķis Džons Lindlejs (John Lindley) 1821. gadā publicēja grāmatu „Collectanea Botanica”, kurā aprakstīja Cattleya labiata kā jaunu sugu, bet ģinti nosauca sava patrona Viljama Ketlija vārdā. Tomēr tikai laimīgas sagadīšanās rezultātā tieši C.labiata var lepoties ar pirmatklātās katlejas tiesībām. 1777. gadā divi spāņu botāniķi – Hipolito Ruiz un Jose Antonio Pavon, Dienvidamerikas džungļos uzgāja violetas nokrāsas orhideju (vēlākā C.maxima), kuras herbāriju nosūtīja uz Spāniju. Diemžēl turpmākos 50 gadus neviens par to nelikās ne zinis, līdz beidzot zieda neparastais raksturs tika pamanīts un 1831. gadā pievienots botāniskais apraksts. Kas zina, ar kādu nosaukumu mēs tagad pazītu šo ģinti, ja kāds acīgs spāņu botāniķis toreiz būtu ķēries pie spalvas. Turklāt 1819. gadā ar nosaukumu Epidendrum violaceum lepojās arī vēlākā Cattleya loddigesii.
Interesants fakts ir arī tas, ka nosūtot C.labiata uz Eiropu, Sveinsons netika uzskatījis par vajadzīgu atklāt informāciju par precīzu šīs orhidejas atrašanās vietu. Pats viņš nekavējoties devās ekspedīcijā uz Jaunzēlandi, kur nevienam vairs nebija sasniedzams. Un tā C.labiata uz veseliem 70 gadiem kļuva par „zudušo orhideju”, līdz beidzot 1889. gadā tās atrašanās vieta tika „atklāta” vēlreiz un desmitiem tūkstoši augu tika izvesti no dzimtajiem Pernambuko mežiem, lai aplaimotu Anglijas un Eiropas orhidejmīļus.
Kā jau minēju, orhideju un it sevišķi katleju audzēšana bija tā laika bagāto izprieca. Tādas firmas kā Lindena, Veiča, Sandera, Lova, Lodigesa, Bekhousa u.c., sūtīja savus orhideju medniekus uz bīstamajiem Dienvidamerikas džungļiem, lai apmierinātu savu turīgo klientu kāri pēc dārgajiem augiem. Tomēr tikai Frederiks Sanders (Frederick Sander), kuram bija personiska pazīšanās ar gandrīz visu Eiropas karaļnamu pārstāvjiem, bija orhideju piegādātājs augstākās aristokrātijas aprindām. Kad no 1888. līdz 1894. gadam tika izdoti četri Sandera iespaidīgās orhideju grāmatas „Reichenbachia” sējumi, tie tika veltīti Lielbritānijas Karalienei Viktorijai, kā arī Prūsijas, Krievijas un Beļģijas karalienēm. Acīmredzami, tāpat kā zirgu skriešanās sacīkstes bija karaļu izklaide, tā orhideju audzēšana – karalieņu hobijs. Un Sanders, protams, viņu eksotisko un dārgo augu piegādātājs. Runājot par „Reichenbachia” un tajā attēlotajām katlejām, sējums bija iespaidīgs jau tīri izmēru ziņā – 7 cm biezs, 40 cm plats, 54 cm garš un svēra ap 20 kg. Tajā bija attēloti 34 katleju ziedi to dabiskajā izmērā. Ūdenskrāsās izpildītās ilustrācijas gleznojis Henrijs Džordžs Mūns (Henry George Moon), kuru kritiķi atzīst par, iespējams, izcilāko no visiem tā laika Lielbritānijas ziedu gleznotājiem.
Auga vispārīgs apraksts.
Cattleya ir simpodiālā augšanas tipa orhideja ar cietu, koksnainu, nedaudz ložņājošu rizomu, no kuras katrā augšanas sezonā attīstās viens vai vairāki, tā saucamie tuberīdiji (vai pseidobulbas), kam nobriestot, tajos uzkrājas ūdens un barības vielas, kas palīdz orhidejai izturēt mērenu vai ilgstoši sausu miera periodu. Katra šāda tuberīdija pamatnē veidojas jaunu sakņu audze. Tuberīdiji var būt gan vāles, gan spoles formā vai arī gari un izstiepti. To izmēri ir no 15 cm līdz pat 1.80 m. Ziedkopa parasti veidojas lapas pamatnē, tuberīdija galotnē un to iekļauj vienkārša vai dubulta pāksts jeb apvalks, kas aizsargā un balsta veidojošos ziedpumpurus. Līdzīgi apvalki klāj arī jaunos, augošos tuberīdijus, kam nobriestot, tie pamazām sažūst un kļūst viegli noņemami (es personīgi cenšos tos noņemt, lai nedotu izdevību zem tiem ieperināties kādai nekaunīgākai kaitēkļu ģimenītei).
Pēc dažādu autoritāšu uzskatiem ir 44 – 53 Cattleya sugas. Tās pierasts iedalīt vienlapu un divlapu grupās. Vienlapu grupas katlejas (izņemot, piemēram - luteola, kerrii, walkeriana) ir liela izmēra augi ar staltiem, vāles veida tuberīdijiem, vienu pagaru lapu un 3 – 5 lieliem, smaržīgiem, pārsvarā violetu toņu ziediem.
Divlapu grupā lielākoties ir slaidāki tuberīdiji un to izmēros ir lielāka dažādība nekā vienlapainajām. Piemēram, C.forbesii 15 cm, salīdzinot ar C.leopoldii vai C.guttata, kas var sasniegt pat 1.5 m – 1.8 m garumu! Divlapu grupa varētu būt nedaudz grūtāk audzējama, it sevišķi tas attiecas uz laika periodu pēc pārstādīšanas. Ziedi šai grupai ir mazāka izmēra, stingrākas substances un skaitliski to ir vairāk nekā vienlapu augiem. To krāsu palete ir krietni bagātāka, un vairākām sugām ziedlapiņas izraibina dažādu izmēru punktojums.
Tiktāl par vienlapu un divlapu grupu tipiskajām īpatnībām, bet ir dažas katleju sugas, kuru pazīmes dažā ziņā atšķiras no iepriekš minētajiem standartiem. Piemēram, C.eldorado, C.iricolor, C.kerrii, C.luteola, C.mooreana un C.walkeriana, lai arī pieder pie vienlapu katlejām, tomēr to ziedu izmērs ir salīdzinoši neliels. Tuberīdiji tādām sugām kā C.luteola un C.kerrii nav lielāki par 15 cm, bet C.iricolor izmērā pielīdzināma tipiskajām vienlapu grupas pārstāvēm.
Runājot par ziedēšanas paradumiem, vienlapas C.walkeriana un divlapu C.nobilior piemīt kopēja pazīme, kas atšķiras no tipiskās pumpuru veidošanās tuberīdija galotnes pākstī. Šīm sugām ziedi parādās uz īpaša, šādā nolūkā izauguša bezlapu dzinuma.
Tieši katlejas zieda uzbūves īpatnības piesaistīja Lindleja uzmanību un radīja nepieciešamību to klasificēt kā atsevišķu, jaunu ģinti. Līdzīgi kā Epidendrum arī Cattleya ziedam ir 4 poliniji (pollinia) – putekšņu kopas. Tomēr zieda lielais izmērs un lūpa, kas nesaplūst ar kolonu, to padara atšķirīgu. Kauslapas un laterālās ziedlapas lielākoties ir vienas krāsas tonī, kamēr tā saucamās „lūpas” apveidi un krāsojums ir daudz komplicētāki. Lūpa var būt gan maza, mēlītes formā, gan liela, apaļa, iegarena, šķelta vai pilnīga. Dzīslojums tās centrā, kā arī mākslinieciski izsmalcinātās krāsu pārejas un burvīgā smarža kalpo tīri prozaiskam mērķim – apputeksnētāju kukaiņu pievilināšanai sugas turpināšanas nolūkā.
Audzēšanas prasības.
Gaisma! Katlejas pieder pie ļoti gaismas prasīgiem augiem. Dienvidu, austrumu un rietumu puses logi ir piemēroti šo orhideju audzēšanai, lai gan viegla noēnošana (sevišķi dienvidu pusē) no spēcīgās pavasara un vasaras saules ir nepieciešama. Savas katlejas saderību ar esošajiem gaismas apstākļiem var uzzināt, tā sacīt, pajautājot augam pašam: tumši zaļas lapas un vājš, izstīdzējis tuberīdijs liecina, ka gaismas ir par maz, toties vienmērīgs dzeltenzaļš tonis – tās ir par daudz. Zelta vidusceļš ir tad, kad augs ir gaiši zaļā krāsā. Ja tomēr šķiet, ka ziedēšanas stimulam nepieciešams paaugstināt saņemto saules staru devu, bet pastāv risks gūt apdegumus, nepieciešams nodrošināt attiecīgi spēcīgāku ventilāciju. Mans „zelta likums” – ja pataustot ir jūtams, ka katlejas lapa ir krietni sasilusi, steidzami jānoēno vai jādod atvēsinoša gaisa plūsma.
Temperatūra. Vispārināti varētu teikt, ka katlejas ir mērena temperatūras režīma augi. 13 oC – 15 oC naktī un 18 oC – 26 oC dienā ir optimāli augšanas apstākļi lielākajai daļai sugu. Miera periodā temperatūru vajag nodrošināt par dažiem grādiem zemāku. Katram orhideju audzētājam labi zināms likums – jo zemāka temperatūra, jo retāk jālaista - saknēm jābūt sausākām! Tomēr dažas sugas, piemēram, C.dowiana, C.aurea un C.violacea būs pateicīgas saņemot nedaudz vairāk siltuma visa gada garumā.
Substrāts un laistīšana. Laistīšanai vēlams izmantot mīkstu ūdeni (ja iespējams, lietus), laista bagātīgi, jo katlejas saknēm patīk padzerties, bet ar noteikumu, ka tās arī ātri apžūst, tāpēc substrātam jābūt irdenam un gaisu caurlaidīgam, bet pods nedrīkst būt pārāk liels. Stādīt māla vai plastmasas podā - ir katra audzētāja personīgā izvēle. Palielinot laistīšanas biežumu, iespējama arī audzēšana uz bloka.
Pie pārstādīšanas jāievēro, ka to vēlams darīt brīdī, kad jaunākā tuberīdija pamatnē ir tikko parādījušās jaunās saknītes. Tādā gadījumā orhideja spēs bez problēmām iesakņoties svaigajā substrātā pārāk sāpīgi neizjūtot pat daļu veco sakņu zaudējumu.
Un vēl...
Cattleya ģints orhideju dzimtene ir Centrālās un Dienvidamerikas noslēpumainie miglas meži, kuros daudzie orhideju mednieki gan kļuva par veiksmīgiem Orhideju Karalienes atradējiem, gan krita par upuri tropu slimībām vai naidīgu iezemiešu bultām.
Man pašai sirdij tuvākas ir lielziedu, jeb tā saucamās „Labiata grupas” katlejas, kuru audzēšanas apstākļus arī labāk pārzinu. Piemēram, tādas kā C.labiata, C.maxima, C. mossiae, C. lueddemanniana, C.trianaei, C. warscewiczii, C. warneri, C.dowiana, C. mendelii, C.percivaliana, C.gaskelliana, C.rex u.c. Vairāku šīs grupas sugu klasifikācija gadu desmitiem ilgi radījusi galvassāpes botāniķu aprindās, jo atšķirībā no viegli atpazīstamajām C.maxima, C. lawrenceana, C.dowiana, C. rex, to ziedu izskats būtībā ir ļoti līdzīgs cits citam, ņemot vērā vēl arī milzīgo variāciju skaitu katrā sugā. Tā C.labiata, C.warneri, C.gaskelliana vai C.mendelii ziedi vizuāli varētu atbilst jebkurai no iepriekš minētajām sugām. Tāpēc ilgu laiku gan C.mossiae, gan C.warscewiczii, C.eldorado, C.gaskelliana, C.lueddemanniana, C. mendelii, C.trianaei, C.warneri u.c. (starp citu, pat C.dowiana!!!) tika uzskatītas vienkārši kā C.labiata varietātes, piemēram – Cattleya labiata var.mossiae, var.mendelii utt. Pati C.labiata bija gan C.labiata vera, gan var.autumnalis, gan var.genuina. Tomēr ar laiku uzkrājoties šīs ģints orhideju audzēšanas pieredzei, un uzklausot tādas autoritātes kā ilggadējā Karaliskās Dārzkopības biedrības Orhideju komitejas sekretāra Džeimsa O`Braiena (James O`Brien) viedokli, iepriekšminētās strīdīgās „varietātes” no īstās C.labiata iespējams atšķirt salīdzinot to augšanas un, it īpaši, ziedēšanas ciklu atšķirības. Piemēram, pati C.labiata uzzied rudenī īsās dienas apstākļos pēc tam, kad jaunais, nobriedušais tuberīdijs jau izgājis pāris mēnešu garu miera periodu. Toties viņai tik ļoti līdzīgā C.warneri zied vasarā bez miera perioda, tiklīdz jaunā pseidobulba sasniegusi maksimālo lielumu. Cattleya trianaei, C.schroederae, C.mossiae un C.medelii zied pavasarī pēc ilgstošas ziemas guļas, bet vasaras ziedētājas ir C.warscewiczii, C.eldorado, C.rex un C.dowiana. Vēl viens uzvedinošs faktors ir zieda aromāts – katrai sugai tas ir atšķirīgs, kas nepārprotami norāda uz „sava” apputeksnētāja esamību.
Katleju ziedu apburošais aromāts piesaista sev ne tikai apputeksnētājus, bet arī orhidejmīļus, kolekcionārus no visām pasaules malām!
Sistemātiskā piederība:
Family (dzimta): Orchidaceae
Subfamily (apakšdzimta): Epidendroideae
Tribe (triba): Epidendreae
Subtribe (apakštriba): Laeliinae
Genus (ģints): Cattleya Lindl.1821
Visas Cattleya sugas ir aizsargājamas, to nosaka 1973.gada Vašingtonas konvencijas CITES II pielikums. (The Convention in International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora – Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām).
Pēc Kew datubāzes ar 2008. gadu Cattleya ģintī iekļauta Sophronitis ģints, kā arī daudzas Brazīlijas Laelia sugas, kuras pēc DNS analīzēm krasi atšķiras no savām ģints māsām – Meksikas Laelia sugām.
Joprojām notiek Cattleya ģints pārskats.
Izmantotā literatūra:
Chadwick, A.A. 2006 The Classic Cattleyas. Timber Press. Portland, Oregon.
Orchid Digest Corporation. Oc., Nov.,Dec., 2004. Cattleya Issue. Orchid Digest Corporation.
Withner, C.L. 1988. The Cattleyas and Their Relatives. Vol. 1, The Cattleyas. Timber Press. Portland, Oregon.
http://apps.kew.org/wcsp/home.do
Teksts: Rūta Studente
Foto: no Rūtas Studentes, Lolitas Afanasjevas, Ineses Balodes privātajām kolekcijām
