Ar Manolo es iepazinos orhideju izstādē Drēzdenē un uzaicināju viņu uz Rīgu, uz mūsu izstādi. Iepriecinoši bija saņemt pozitīvu atbildi uz manu un biedrības uzaicinājumu, bet kaut kā īsti neticējās, ka tas varētu notikt. Brīnumi, tomēr, notiek, vajag tikai tiem ticēt!
Gadu mēs sarakstījāmies ar Manolo internetā, un pavasarī viņš izpildīja savu solījumu un atbrauca uz Rīgu.
Manolo sagaidījām 27. aprīlī Rīgas autoostā, jo viņš uz Latviju atceļoju ar autobusu no Prāgas, kurp bija devies pēc Eiropas Orhideju kongresa un starptautiskās orhideju izstādes Budapeštā.
Pēc 48 stundu gara ceļojuma Manolo izskatījās visai žirgts un ieraugot mūs – mani, manu vīru un orhideju audzētāju Oļegu, ar kuriem jau bija iepazinies Budapeštā (uz orhideju kongresu bija organizēts brauciens no biedrības), metās mūsu apkampienos kā tiekoties ar vistuvākajiem un ilgi neredzētiem draugiem.
Kopīgi nolēmām, ka līdzatvestās orhidejas no Perufloras jānogādā uzreiz uz Dabas muzeju un tikai tad vedīsim Manolo uz viesnīcu.
Pie muzeja centrālās ieejas nedrīkst novietot un apstādināt auto, tāpēc parasti, izkraušanās un eksponātu nogāde uz izstādēm notiek no pagalma ieejas. Muzeja pagalmiņš ir mazs un šaurs, tikai dažu auto novietnei. Ieeja muzejā no pagalma puses ir šaura un patumša, kā jau senās Rīgas celtnēs, blakus tai atrodas taksodermista darbnīca.
Tā gadījās, ka tieši mūsu ieceļošanas laikā, muzeja pagalmā pie pašas ieejas kastē atradās kas visai skatam ļoti netīkams – viss, kas bija palicis pāri no kāda “izģērbta” dzīvnieka miesas.
Manolo skatiens, kaut arī viņa sirdī, iespējams, ritēja varenās Inku impērijas senču drosmīgās asinis, pauda apjukumu un man šķita, ka arī jautājumu : kur esmu nokļuvis?!
Neskatoties uz nelielo apjukumu, devāmies uz izstāžu zāli otrajā stāvā.
Nonākot zālē, kur jau bija iekārtota orhideju izstāde, Manolo acīmredzami kļuva daudz omulīgāks un jautrāks.
Ātri izvietojām un aprūpējām jaunatvestās orhidejas. Manolo ar interesi aplūkoja izstādes ekspozīcijas augus un tikai tad devāmies pavadīt viņu uz viesnīcu.
Nākamās dienas rītā viņš ieradās muzejā agri, aprūpēja savus augus un tad ar lielu interesi devās ekskursijā skatīties Latvijas Dabas muzeju, direktores vietnieces Gunas Bradares pavadībā, un atgriezās starojošs no visa redzētā un dzirdētā.
Divas izstādes dienas pie Manolo Victor Arias orhideju stenda notika aktīva interesentu rosība no Latvijas un kaimiņvalstīm - Igaunijas un Lietuvas, turklāt Manolo labprāt dāsni dalījās ar visiem savā pieredzē un padomos endēmisko Peru orhideju sugu no ģintīm – Cattleya, Dracula, Ida, Masdevallia, Odontoglossum, Phpragmypedium, Lycaste u.c. audzēšanā.
Viņš nodemonstrēja mums meistarklasi Phpragmypedium dalīšanā un pastāstīja par visām šīs ģints audzēšanas niansēm.
Par katru atvesto orhidejas sugu viņam ir savs īpašs stāsts un tas ir tik saprotami un tuvu sirdij katram orhideju kolekcionāram no visas pasaules – līdzīgās intereses, mīlestība uz orhidejām un entuziasms mūs apvieno vienā lielā, draudzīgā orhideju mīļotāju pulkā!
Pēc Manolo aizbraukšanas mājup uz Limu, vasarā biju saņēmusi no viņa vēstuli ar vissirsnīgākajiem sveicieniem un vislabākajiem novēlējumiem mums - jaunajiem orhideju draugiem no Latvijas (citēju no vēstules).
Manolo bija atsūtījis fotoreportāžu par Peruflora orhideju audzēšanu, domāju, ka daudziem būs interesanti redzēt kā tas notiek tālajā Peru.
No Manolo vēstules:
"Manolo vēlreiz izsaka sirsnīgu pateicību par mūsu uzaicinājumu.
Viņš ir saņēmis lielu gandarījumu apmeklējot Latviju, kurā dzīvojot tik labvēlīgi noskaņoti, jauki cilvēki, un viņš ir sajūsmā par Rīgas skaistumu, tās sakoptību!
Manolo iepatikās arī latviešu nacionālie ēdieni, gardais latviešu alus un nacionālā, latviskā vide, kuru viņš kopā ar mums baudīja LIDO atpūtas centrā Krasta ielā.
Īpašs prieks viņam bija iepazīties ar Latvijas Orhideju un eksotisko augu draugu asociācijas orhideju entuziastiem un piedalīties biedrības rīkotajā izstādē Latvijas Dabas muzejā ir bijis kā pagodinājums!
Tas, ko mēs darām, esot apbrīnas vērts, esam patiesi entuziasti! Īpašu pārsteigumu viņam radīja tas, ka izstāde ir organizēta pašu spēkiem un resursiem, bet svarīgākais, ka bija eksponēti tikai mūsu privāto kolekciju augi."
Ciemojoties Rīgā viņš teica, ka mūsu izstāde esot skaistāka un botāniskajām orhidejām vairāk pārstāvēta nekā daudzviet citur Eiropas izstādēs, kuras viņš bija apmeklējis. Viņš apbrīnoja daudzus mūsu augus un interesējās par to piederību, no kā kolekcijas tās esot?! Patīkami bija dzirdēt viņa atzinību daudzām no orhidejām, ka tās esot ideālā kondīcijā un vērtas piedalīties augsta mēroga starptautiskajās izstādēs ar augu vērtēšanu.
Manolo ir redzējis daudz orhideju izstāžu visās pasaules malās un piedalījies arī starptautiskajās izstādēs Japānā. Uzlecošās saules zemē orhideju izstādes esot ierīkotas ar īpašu vērienu un ir visgrandiozākās, kurās viņš ir piedalījies!
Manolo atgriezās Limā ar vairākām orhidejām no mūsu izstādes. Jautāsiet – kādas sugas vai šķirnes? Kuras spēja ieinteresēt „augstākās pilotāžas”speciālistu tā, lai vestu augus no Latvijas uz tālo Peru?! No Lietuvas kolēģa Egidijusa tika nopirktas vairākas orhidejas ar skaistiem ziediem zilganā krāsā.
Peru orhideju cienītāju acīs tā ir topa krāsa ziediem!
Mūsu sarunās es pajautāju Manolo, kāda attieksme ir iedzīvotājiem viņa valstī pret savvaļas orhidejām – nacionālo Peru bagātību. Atbilde bija: vietējās savvaļas orhidejas tos neinteresē. Orhidejas tiem asociējas, pārsvarā, tikai ar ievestajiem falenopšu hibrīdiem. Īpašā cieņā esot tie, kuri piesūcināti nedabīgi zilas krāsas ziediem.
Manolo daudz, tēlaini un ar mīlestību stāstīja par savu neparasto dzimteni Peru - ģeogrāfiskajām īpatnībām, augu valsts bioloģisko daudzveidību un sugu dažādību. Stāstīja par orhideju augšanas īpatnībām skarbajos kalnu klimata dabas apstākļos, par šo orhideju sekmīgu pielāgošanu audzēšanai mājās.
Manolo Victor Arias laipni aicina ciemos uz tālo, tēlaino un kalnaino Peru!
Par Peru:
Andu kalni, kuri atrodas Peru teritorijā ir pieejamākie un skaistākie visā Dienvidamerikā pateicoties Inku Impērijas radītajai ceļu struktūrai, kas ir ģeniāls peruāņu sasniegums.
Noskaldītās klintis un izcirstie tuneļi, aizbērtās aizas un uzbūvētie augstie dambji purvājos, akmens ceļa stabu rindas tuksnešos un akmens plākšņu trepes stāvās nogāzēs ataino titānisko darbu, kuru ieguldījusi inku tauta ceļu izbūvē. Tādēļ mūsdienās uz Inku zemi plūst tūkstošiem tūristu (ap 200 tūkstošiem gadā no visām pasaules malām), lai savām kājām izstaigātu kādu no seno inku tik ierastajām kalnu takām. Pats populārākais un apmeklētākais kalnu rajons Peru ir Kusko (Cuzco) departaments ar Inku impērijas galvaspilsētu Kusko, kurš slēpjas augstu Andu kalnos. Pateicoties Inku kultūras radītajai unikālajai ceļu sistēmai, šis kalnu rajons ir labi pieejams mūsdienu ceļotājiem.
Andu kalni ir skarba, pirmatnēja vide, kur joprojām mājo miljoniem indiāņu, un tie joprojām runā savā pirmatnējā kečvu (Quechua) vai aimaru (Aymara) valodās un pieturas senajām tradīcijām.
Valsts dienvidu daļā ir daudz iespaidīgu vulkānu "baltās pilsētas" Arekipas (Arequipe) tuvumā.
3000 - 4000 m augstumā ir koncentrēta lielākā Peru Andu kalnu teritorija.
Gandrīz visā Peru teritorijā aug savvaļas orhidejas! Tās sastopamas Andos pat līdz 3,500 m virs jūras līmeņa!
Visaugstāk kalnos aug Masdevallia veitchiana - līdz pat 4000 m virs jūras līmeņa, Maču Pikču stāvajās klinšu nogāzēs, gandrīz atklātā saulē. Nelielu noēnoju tai sniedz sakaltušas zāles stiebriņi. Masdevallia veitchiana ziedi ir pasakaini skaisti, košā purpursārtā krāsā.
Peru pazīst pasaulē pateicoties senajai un varenajai Inku impērijas civilizācijai, tādēļ tūristi grib redzēt senās impērijas kultūras mantojumu.
Varenās Inku sienas, neskaitāmo kalnu taku virtenes, apbrīnojami precīzie akmens celtņu veidojumi, tas nav vienīgais, ko dodas skatīties cilvēku tūkstoši. Visiespaidīgākā ir mežonīgi skaistā Andu kalnu ainava. To redzot gribās aizmirst, vismaz uz brīdi, par visu citu uz pasaules, jo skatiens grib tvert tikai šī mirkļa burvību.
Kalnu ieleja ir noslēpumainā miglas plīvurā tīta, no visām pusēm to ieskauj graciozi veidotās kalnu nogāzes.
Garā Taka kā milzu čūska izvijusies cauri visai dūmakainajai ielejai.
Ceļa posms līdz Maču Pikču atgādina pastaigu caur lietus mežu, kaut gan līdz Amazones selvai (džungļiem) ir vēl tālu, tomēr tās tuvums nogāzēs jau ir jūtams un ieleja ir miglas putām piepildīta.
Stāvo pakāpienu rinda, skaitā ap 3000, noved arvien zemāk un zemāk ielejā līdz noslēpumainajai pilsētai Maču Pikču.
Dievīgi skaista kalnu ainava – simetriskas un proporcionālas terases 700 un vairāk metru augstās nogāzes dziļa bezdibeņa malā, kuru ir izvagojusi Urubambas upe. Te gan valda selva un miglas jūra.
Lietus sezonā pilsētai draud briesmas, jo ūdens rada selvas sliekšņa un augsnes pārvietošanos, kā arī lielus nogruvumus.
Tā ir vissliktākā vieta, kādu cilvēks ir spējis izvēlēties, lai izveidotu pilsētu...
Ļaužu masas plūst uz šo "astoto pasaules brīnumu", bet nesaprot to, ka ar savu klātbūtni nodara pilsētai lielākas briesmas nekā iespējamā zemestrīce.
Tāda ir šīs skarbās un noslēpumainās kalnu zemes realitāte.
Braucot mājup, Manolo apsolīja (pēc mana lūguma) atsūtīt fotoreportāžu par Peruflora.
Draudzīga sadarbība vieno mūs ar šo audzētavu jau vairākus gadus. Eksotiskās orhideju sugas, šķirnes un hibrīdi, pavairotie, selekcionētie un izaudzētie Peruflorā, veiksmīgi adaptējas arī Latvijā, mūsu audzēšanas apstākļos. Daudziem Latvijas orhideju audzētājiem izdodas panākt to pielietojot savas zināšanas par augiem, prasmi un intuīciju, spēju redzēt un saprast augu vēlmes.
Domāju, ka būs interesanti redzēt mums visiem, kaut vai bildēs, kā izskatās tropu audzētavas, tā saucamās „orhideju fermas” tālajā un brīnumainajā aizokeāna zemē Peru.
No Manolo vēstules:
"Šovasar Perufloru piemeklēja nepatikšanas – tika uzlauzts Perufloras ofiss Limā un bija nozagti visi kompānijas datori, līdz ar to visa svarīgā informācija turpmākajam Perufloras darbam, dati par klientiem un fotogrāfijas, viss bija pazaudēts!
Vasara bija īsts stresa laiks Peruflorai, jo vajadzēja atjaunot visu iespējamo informāciju, veidot jaunu lai kompānija varētu strādāt.
Pēc mēneša Peruflora centās strādāt vecajā režīmā, bet nekad tā nevarēs atjaunot daudzos gados sakrāto informāciju!
Manolo atsūtīja fotoreportāžu par Perufloru, kura bija viņam saglabāta uz CD, ļoti nožēlo un atvainojas, ka fotogrāfiju ir saglabājies tik maz, bet būšot vēl, ja mums ir interese tās redzēt.
Orhidejas Perflora audzē 4 vietās, kuras atrodas dažādos līmeņos (domāts virs jūras līmeņa), atbilstoši sugu vai hibrīdu audzēšanas prasībām, nodrošinot tā vajadzīgos augšanas apstākļus un nepieciešamās temperatūras.
1. Limā, 550 m virs jūras līm., atrodas Perufloras laboratorija, kur orhidejas tiek pavairotas in vitro. Šajā līmenī tiek audzētas Cattleya šķirnes, hibrīdi.
2. Palca, 2450 m virs jūras līm., tur tiek audzētas visas vēsummīles orhideju sugas, kā arī to hibrīdi.
3. San Ramón, atrodas 850 m virs jūras līmeņa. Te tiek audzētas siltummīles orhideju sugas un to hibrīdi.
4. Oxapampa, audzētavā 1900 m virs jūras līmeņa Peruflora audzē mērenās temperatūras mīlošās sugas un hibrīdus.
Tikai 30 cilvēki aprūpē Perufloras orhidejas!
Tātad, visas audzētavas ( inkubatori) atrodas uz austrumiem no Limas. Piemēram, lai Manolo nokļūtu līdz inkubatoram 4, Oaxapampa, viņam jāceļo 12 stundas gan pa sauszemes ceļiem, gan pa okeānu, paceļoties pat 4800 m virs jūras līmeņa, tad jābrauc lejup un tikai tā var nokļūt vēsajā Perufloras audzētavā Palca.
Pilnu fotoreportāžu par Perufloras dalību mūsu izstādē var skatīties mūsu foruma sadaļā:
"Peruflora" LOEADA izstādē
Tā izskatās pasaulslavenajā Peruflora audzētavā:
Cold Nursery
Cold Nursery
Intermediate Nursery
Intermediate Nursery
Intermediate Nursery
Intermediate Nursery
Intermediate Nursery
Intermediate Nursery
Intermediate Nursery
Phpragmipedium
Intermediate Nursery
Phpragmipedium
Intermediate Nursery
Stanhopea
Labaratory
Warm nursery
Skaistie Peru Ctsm
Ctsm expansum
Ctsm pileatum
